8.7.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 183/30

(1)

Savienība ir noteikusi sev mērķi uzturēt un pilnveidot brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kurā ir nodrošināta personu brīva pārvietošanās. Lai pakāpeniski izveidotu šādu telpu, Savienībai ir jāpieņem pasākumi, kas attiecas uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās, kurās ir pārrobežu elementi, jo īpaši tad, kad tas nepieciešams iekšējā tirgus pienācīgai darbībai.

(2)

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 81. panta 2. punkta c) apakšpunktu šādi pasākumi var ietvert pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt saderību starp dalībvalstīs piemērojamiem noteikumiem par tiesību normu un jurisdikcijas kolīziju.

(3)

Eiropadomes Tamperes sanāksmē 1999. gada 15. un 16. oktobrī kā pamatu tiesu iestāžu sadarbībai civillietās apstiprināja spriedumu un tiesu iestāžu citu nolēmumu savstarpējas atzīšanas principu un aicināja Padomi un Komisiju pieņemt pasākumu programmu, lai īstenotu šo principu.

(4)

Komisija un Padome 2000. gada 30. novembrī pieņēma pasākumu programmu par nolēmumu savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu civillietās un komerclietās (3). Minētajā programmā pasākumi, kas attiecas uz kolīziju normu saskaņošanu, ir norādīti kā pasākumi, kuri veicina nolēmumu savstarpēju atzīšanu, un tajā ir paredzēts izstrādāt tiesību aktu laulāto mantisko attiecību lietās un lietās par mantiskajām sekām nelaulāta pāra šķiršanās gadījumā.

(5)

Eiropadome 2004. gada 4. un 5. novembra sanāksmē Briselē pieņēma jaunu programmu ar nosaukumu “Hāgas programma brīvības, drošības un tiesiskuma stiprināšanai Eiropas Savienībā” (4). Šajā programmā Padome aicināja Komisiju iesniegt Zaļo grāmatu par normu kolīziju lietās, kas saistītas ar laulāto mantiskajām attiecībām, ietverot jautājumu par jurisdikciju un savstarpēju atzīšanu. Programmā ir arī uzsvērta nepieciešamība pieņemt tiesību aktu šajā jomā.

(6)

Komisija 2006. gada 17. jūlijā pieņēma Zaļo grāmatu par normu kolīziju lietās, kas saistītas ar laulāto mantiskajām attiecībām, ietverot jautājumu par piekritību un savstarpēju atzīšanu. Saistībā ar šo zaļo grāmatu notika plašas apspriedes par grūtībām, ar ko pāri Eiropā saskaras, atbrīvojoties no kopīgā īpašuma, un par pieejamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem. Zaļajā grāmatā ir izskatīti arī visi starptautisko privāttiesību jautājumi, ar ko saskaras pāri, kuri stājušies savienībā, kas nav laulība, tostarp pāri reģistrētās partnerattiecībās, kā arī šiem pāriem raksturīgi jautājumi.

(7)

Eiropadome 2009. gada 10. un 11. decembra sanāksmē Briselē pieņēma jaunu daudzgadu programmu ar nosaukumu “Stokholmas programma – atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu un viņu aizsardzības labā” (5). Minētajā programmā Eiropadome pauda uzskatu, ka savstarpējā atzīšana būtu jāattiecina arī uz jomām, kuras vēl nav aptvertas, tomēr ir būtiskas ikdienas dzīvē, piemēram, mantiskās sekas pāra šķiršanās gadījumā, vienlaikus ņemot vērā dalībvalstu tiesību sistēmas, tostarp sabiedrisko kārtību (ordre public), un valstu tradīcijas attiecīgajā jomā.

(8)

Turklāt “2010. gada ziņojumā par Eiropas Savienības pilsonību: likvidējot šķēršļus Eiropas Savienības pilsoņu tiesību īstenošanai”, kas tika pieņemts 2010. gada 27. oktobrī, Komisija paziņoja, ka tiks pieņemts tiesību akta priekšlikums, lai novērstu šķēršļus, kas traucē personām brīvi pārvietoties, un jo īpaši problēmas, ar ko pāri saskaras savas mantas pārvaldībā vai sadalē.

(9)

Komisija 2011. gada 16. martā pieņēma priekšlikumu Padomes regulai par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi laulāto mantisko attiecību lietās un priekšlikumu Padomes regulai par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi lietās par reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām.

(10)

2015. gada 3. decembra sanāksmē Padome secināja, ka nav iespējams panākt vienprātību, lai pieņemtu priekšlikumus regulām par laulāto mantiskajām attiecībām un reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām, un tāpēc Savienība kopumā nevar pieņemamā termiņā sasniegt šādas sadarbības mērķus.

(11)

No 2015. gada decembra līdz 2016. gada februārim Beļģija, Bulgārija, Čehijas Republika, Vācija, Grieķija, Spānija, Francija, Horvātija, Itālija, Luksemburga, Malta, Nīderlande, Austrija, Portugāle, Slovēnija, Somija un Zviedrija iesniedza Komisijai lūgumu, kurā tās norādīja, ka vēlas savā starpā izveidot ciešāku sadarbību attiecībā uz starptautisku pāru mantiskajām attiecībām un konkrēti šādās jomās: jurisdikcija, piemērojamie tiesību akti, nolēmumu atzīšana un izpilde laulāto mantisko attiecību lietās, jurisdikcija, piemērojamie tiesību akti un nolēmumu atzīšana un izpilde lietās par reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām, un lūdza Komisiju iesniegt priekšlikumu Padomei. Kipra ar vēstuli Komisijai 2016. gada martā izteica savu vēlmi piedalīties ciešākas sadarbības izveidošanā; Kipra pēc tam šo vēlmi atkārtoja Padomes darba gaitā.

(12)

2016. gada 9. jūnijā Padome pieņēma Lēmumu (ES) 2016/954, atļaujot šādu ciešāku sadarbību.

(13)

Saskaņā ar LESD 328. panta 1. punktu, izveidojot ciešāku sadarbību, tai jābūt pieejamai visām dalībvalstīm, ja tās ievēro līdzdalības nosacījumus, kas noteikti lēmumā, ar kuru dod šādas sadarbības atļauju. Tai jābūt tām pieejamai arī jebkurā citā laikā, ja papildus minētajiem nosacījumiem tās ievēro šajā sakarā jau pieņemtos aktus. Komisijai un dalībvalstīm, kas iesaistās ciešākā sadarbībā, būtu jānodrošina, ka līdzdalība tiek sekmēta iespējami lielākam dalībvalstu skaitam. Šai regulai būtu jāuzliek saistības kopumā un vajadzētu būt tieši piemērojamai tikai dalībvalstīs, kas piedalās ciešākā sadarbībā attiecībā uz jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem un nolēmumu atzīšanu un izpildi starptautisku pāru mantisko attiecību jomā, aptverot gan laulāto mantiskās attiecības, gan reģistrētu partnerattiecību mantiskās sekas, piemērojot Lēmumu (ES) 2016/954 vai piemērojot lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar LESD 331. panta 1. punkta otro vai trešo daļu.

(14)

Saskaņā ar LESD 81. pantu šī regula būtu jāpiemēro saistībā ar reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām, kurām ir pārrobežu elementi.

(15)

Lai nelaulātiem pāriem nodrošinātu tiesisko noteiktību attiecībā uz to mantu, kā arī zināmu paredzamību, būtu lietderīgi vienā tiesību aktā iekļaut visus noteikumus, ko piemēro reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām.

(16)

Veidi, kādā savienība, kas nav laulība, ir noteikta dažādu dalībvalstu tiesību aktos, atšķiras, un tāpēc būtu jānosaka atšķirība starp pāriem, kuru savienība ir institucionāli atzīta, reģistrējot partnerattiecības publiskā iestādē, un pāriem, kuri dzīvo faktiskā kopdzīvē. Pat ja dažas dalībvalstis paredz šādas faktiskās savienības, tās vajadzētu nošķirt no reģistrētām partnerattiecībām, kurām ir oficiāls raksturs, kas ļauj ņemt vērā to īpatnības un definēt tām piemērojamos noteikumus Savienības tiesību aktos. Lai veicinātu iekšējā tirgus pareizu darbību, ir nepieciešams novērst šķēršļus to personu brīvai pārvietošanās, kuras ir stājušās reģistrētās partnerattiecībās, jo īpaši tos šķēršļus, kas tādiem pāriem rada grūtības viņu mantas pārvaldībā un sadalē. Lai sasniegtu minētos mērķus, šajā regulā būtu jāapvieno noteikumi par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu, publisko aktu un tiesas izlīgumu atzīšanu vai attiecīgā gadījumā akceptēšanu, izpildāmību un izpildi.

(17)

Šai regulai būtu jāattiecas uz jautājumiem, kas izriet no reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām. Jēdziens “reģistrētas partnerattiecības” šajā regulā būtu jādefinē tikai šīs regulas vajadzībām. Šā jēdziena faktiskajam saturam būtu jāpaliek definētam dalībvalstu tiesību aktos. Nekam šajā regulā nevajadzētu uzlikt par pienākumu dalībvalstij, kuras tiesību aktos reģistrētu partnerattiecību institūts nav pazīstams, savos tiesību aktos to paredzēt.

(18)

Šīs regulas darbības jomā būtu jāiekļauj visi civiltiesību aspekti saistībā ar reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām, aptverot gan partneru mantas ikdienas pārvaldi, gan atbrīvošanos no īpašuma, jo īpaši sakarā ar pāra šķiršanos vai viena partnera nāvi.

(19)

Šī regula nebūtu jāpiemēro citām civiltiesību jomām, kā vien reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām. Skaidrības labad vairāki jautājumi, ko varētu uzskatīt par saistītiem ar reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām, būtu nepārprotami jāizslēdz no šīs regulas darbības jomas.

(20)

Tādējādi šī regula nebūtu jāpiemēro jautājumiem par partneru vispārējo tiesībspēju un rīcībspēju, tomēr šai izslēgšanai nebūtu jāattiecas uz viena vai abu partnere partneru konkrētām pilnvarām un tiesībām saistībā ar īpašumu – vai nu viņu pašu starpā, vai attiecībā uz trešām personām, jo šīm pilnvarām un tiesībām būtu jāietilpst šīs regulas darbības jomā.

(21)

Šī regula nebūtu jāpiemēro citiem prejudiciāliem jautājumiem kā, piemēram, reģistrētu partnerattiecību pastāvēšana, spēkā esamība vai atzīšana, uz ko attiecas dalībvalstu tiesību akti, tostarp to starptautisko privāttiesību noteikumi.

(22)

Tā kā uzturēšanas saistības starp partneriem reglamentē ar Padomes Regulu (EK) Nr. 4/2009 (6), tās būtu jāizslēdz no šīs regulas darbības jomas, tāpat kā jautājumi par mirušā partnera atstātā mantojuma mantošanu, jo uz tiem attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 650/2012 (7).

(23)

Jautājumi par tiesībām starp partneriem nodot vai koriģēt vecuma vai invaliditātes pensijas tiesības – neatkarīgi no to veida –, kas iegūtas reģistrētu partnerattiecību laikā un kas nav devušas pensijas ienākumus reģistrēto partnerattiecību laikā, ir jautājumi, kam vajadzētu būt izslēgtiem no šīs regulas darbības jomas, ņemot vērā dalībvalstīs pastāvošās konkrētās sistēmas. Tomēr šāda izslēgšana būtu jāinterpretē sašaurināti. Tādējādi šai regulai būtu jo īpaši jāreglamentē jautājums par pensijas aktīvu klasifikāciju, par summām, kas vienam partnerim jau ir izmaksātas reģistrēto partnerattiecību laikā, un par iespējamu kompensāciju, kas tiktu piešķirta, ja pensija ir pieteikta sistēmā ar kopīgiem aktīviem.

(24)

Ar šo regulu būtu jāatļauj, ka reģistrēto partnerattiecību mantisko seku rezultātā rodas vai tiek nodotas tiesības uz nekustamo vai kustamo īpašumu, kā tas noteikts tiesību aktos, kas piemērojami reģistrēto partnerattiecību mantiskajām sekām. Tomēr tai nevajadzētu skart ierobežoto skaitu (numerus clausus) in rem tiesību, kas sastopamas dažu dalībvalstu tiesību aktos. Nevajadzētu prasīt, lai dalībvalsts atzīst in rem tiesības attiecībā uz īpašumu, kas atrodas minētās dalībvalsts teritorijā, ja attiecīgās in rem tiesības nav noteiktas tās tiesību aktos.

(25)

Tomēr, lai partneri varētu citā dalībvalstī izmantot tiesības, kas viņiem radušās vai nodotas reģistrētu partnerattiecību mantisko seku rezultātā, šajā regulā būtu jāparedz nezināmu in rem tiesību pielāgošana vislīdzvērtīgākajām tiesībām minētās citas dalībvalsts tiesību aktos. Saistībā ar šādu pielāgošanu būtu jāņem vērā konkrēto in rem tiesību mērķi un nolūki, un ar tām saistītās sekas. Lai noteiktu valsts vislīdzvērtīgākās tiesības, var sazināties ar tās valsts iestādēm vai kompetentajām personām, kuras tiesību akti tiek piemēroti reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām, lai gūtu papildu informāciju par tiesību būtību un to radītajām sekām. Minētajā nolūkā varētu izmantot pastāvošos tīklus tiesu iestāžu sadarbības jomā civillietās un komerclietās, kā arī jebkādus citus pieejamus līdzekļus, kas palīdzētu izprast ārvalstu tiesību aktus.

(26)

Šajā regulā skaidri paredzētajai nezināmo in rem tiesību pielāgošanai nebūtu jāliedz šīs regulas piemērošanas kontekstā izmantot citas pielāgošanas formas.

(27)

Prasības par nekustamā vai kustamā īpašuma tiesību reģistrāciju reģistrā būtu jāizslēdz no šīs regulas darbības jomas. Tāpēc tas, ar kādiem juridiskiem nosacījumiem un kā jāveic reģistrācija (attiecībā uz nekustamo īpašumu – lex rei sitae) un kuru iestāžu, piemēram, zemesgrāmatu nodaļu vai notāru, ziņā ir pārbaudīt, vai ir izpildītas visas prasības un ka iesniegtā vai sagatavotā dokumentācija ir pietiekama vai ka tajā ir iekļauta vajadzīgā informācija, būtu jānosaka pēc tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā atrodas attiecīgais reģistrs. Iestādes jo īpaši var pārbaudīt, vai reģistrācijai iesniegtajā dokumentā minētās partnera tiesības uz īpašumu ir kā tādas reģistrētas reģistrā vai ir citādi pierādītas saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā atrodas reģistrs. Lai novērstu dokumentu dublēšanos, reģistrācijas iestādēm būtu jāakceptē tādi dokumenti, kurus citā dalībvalstī izstrādājušas kompetentās iestādes un kuru aprite ir paredzēta šajā regulā. Tam nevajadzētu liegt reģistrācijas iestādēm prasīt, lai persona, kas piesakās reģistrācijai, sniedz tādu papildu informāciju vai iesniedz tādus papildu dokumentus, kādi vajadzīgi saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā atrodas reģistrs, piemēram, informāciju vai dokumentus par nodokļu maksājumiem. Kompetentā iestāde personai, kas piesakās reģistrācijai, var norādīt, kā var iesniegt trūkstošo informāciju vai dokumentus.

(28)

No šīs regulas darbības jomas būtu jāizslēdz arī sekas, ko rada tiesību reģistrācija reģistrā. Tādēļ tas, vai reģistrācijai, piemēram, ir deklaratīvas vai konstitutīvas sekas, būtu jānosaka pēc tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā atrodas attiecīgais reģistrs. Tādējādi, piemēram, tad, ja saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā atrodas reģistrs, tiesību iegūšana uz nekustamo īpašumu jāreģistrē reģistrā, lai nodrošinātu, ka šādiem reģistriem ir erga omnes spēks, vai lai aizsargātu tiesiskus darījumus, šādu tiesību iegūšanas brīdis būtu jāreglamentē ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem.

(29)

Šajā regulā būtu jāņem vērā dalībvalstīs piemērotās dažādās sistēmas reģistrētu partnerattiecību mantisko seku lietu risināšanai. Tādēļ šajā regulā termins “tiesa” būtu jāsaprot paplašināti, lai aptvertu ne tikai tiesas šā vārda tiešajā nozīmē, kuras veic tiesas funkcijas, bet arī, piemēram, dažu dalībvalstu notārus, kas konkrētās lietās par reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām līdzīgi tiesām pilda tiesas funkcijas, un notārus un tiesību speciālistus, kas dažās dalībvalstīs saskaņā ar tiesas deleģētām pilnvarām pilda tiesas funkcijas lietās par reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām. Šajā regulā izklāstītajiem noteikumiem par jurisdikciju vajadzētu būt saistošiem visām tiesām, kā tās definētas šajā regulā. Un pretēji – terminam “tiesa” nebūtu jāaptver dalībvalsts ārpustiesas iestādes, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir pilnvarotas nodarboties ar lietām par reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām, piemēram, notārus vairākumā dalībvalstu, ja tie nepilda tiesas funkcijas, kā tas parasti ir.

(30)

Ar šo regulu visiem notāriem, kuri dalībvalstīs ir kompetenti lietās par reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām, būtu jādod iespēja īstenot šādu kompetenci. Tam, vai notāriem attiecīgajā dalībvalstī ir vai nav saistoši šajā regulā izklāstītie noteikumi par jurisdikciju, vajadzētu būt atkarīgam no tā, vai uz tiem attiecas vai neattiecas jēdziens “tiesa” šīs regulas nozīmē.

(31)

Dalībvalstīs lietās par reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām notāru izdotu aktu apritei būtu jānotiek saskaņā ar šo regulu. Ja notāri pilda tiesas funkcijas, viņiem vajadzētu būt saistošiem noteikumiem par jurisdikciju, kas izklāstīti šajā regulā, un viņu izdoto lēmumu apritei būtu jānotiek saskaņā ar šīs regulas noteikumiem par nolēmumu atzīšanu, izpildāmību un izpildi. Ja notāri nepilda tiesas funkcijas, minētajiem noteikumiem par jurisdikciju nevajadzētu būt viņiem saistošiem, un viņu izdoto publisko aktu apritei būtu jānotiek saskaņā ar šīs regulas noteikumiem par publiskiem aktiem.

(32)

Lai ņemtu vērā pāru arvien pieaugošo mobilitāti un veicinātu pareizu tiesas spriešanu, noteikumiem par jurisdikciju, kas izklāstīti šajā regulā, būtu jādod iedzīvotājiem iespēja, ka dažādas saistītas procedūras tiek izskatītas vienas un tās pašas dalībvalsts tiesās. Minētajā nolūkā ar šo regulu būtu jācenšas jurisdikciju reģistrētu partnerattiecību mantisko seku lietās koncentrēt tajā dalībvalstī, kuras tiesas tiek aicinātas izskatīt partnera mantojuma lietu saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 650/2012 vai reģistrēto partnerattiecību izbeigšanu vai atzīšanu par neesošām.

(33)

Šajā regulā būtu jāparedz, ka tad, ja dalībvalsts tiesā, kurā ir celta prasība saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 650/2012, notiek tiesvedība par partnera mantojumu, minētās dalībvalsts tiesām vajadzētu būt jurisdikcijai spriest lietās par reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām saistībā ar minēto mantošanas lietu.

(34)

Tāpat arī jautājumi par reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām saistībā ar tiesvedību, kas notiek kādas dalībvalsts tiesā, kurā ir celta prasība par reģistrētu partnerattiecību izbeigšanu vai atzīšanu par neesošām, būtu jāizskata minētās dalībvalsts tiesām, ja partneri tam piekrīt.

(35)

Ja jautājumi par reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām nav saistīti ar tiesvedību, kas kādas dalībvalsts tiesā notiek attiecībā uz partnera mantojumu vai reģistrētu partnerattiecību izbeigšanu vai atzīšanu par neesošām, šajā regulā būtu jāparedz secīgi piesaistes kritēriji jurisdikcijas noteikšanai, sākot ar partneru pastāvīgo dzīvesvietu laikā, kad tiesā ir celta prasība. Pēdējai pakāpei secīgajos piesaistes kritērijos būtu jānorāda tā dalībvalsts, saskaņā ar kuras tiesību aktiem ir veikta partnerattiecību obligātā reģistrācija, lai tās nodibinātu. Minētie piesaistes kritēriji ir paredzēti, ievērojot arvien lielāko iedzīvotāju mobilitāti un lai nodrošinātu, ka pastāv patiess piesaistes kritērijs starp partneriem un dalībvalsti, kurā īsteno jurisdikciju.

(36)

Tā kā reģistrētu partnerattiecību institūts nav paredzēts visās dalībvalstīs, tās dalībvalsts tiesām, kuras tiesību akti reģistrēto partnerattiecību institūtu neparedz, izņēmuma kārtā var būt nepieciešams atteikties no jurisdikcijas saskaņā ar šo regulu. Tādā gadījumā tiesas rīkojas ātri, un attiecīgajai pusei vajadzētu būt iespējai iesniegt savu lietu jebkurā citā dalībvalstī, kurā pastāv kāds piesaistes kritērijs, pēc kura ir piešķirama jurisdikcija – neatkarīgi no šo jurisdikcijas pamatu secības –, vienlaikus ievērojot pušu autonomiju. Jebkurai tiesai, kurā pēc atteikšanās no jurisdikcijas tiek celta prasība un kura nav tās dalībvalsts tiesa, saskaņā ar kuras tiesību aktiem reģistrētās partnerattiecības ir izveidotas, un kurai ir jurisdikcija, balstoties uz vienošanos par tiesas izvēli vai uz atbildētāja ierašanos, arī var būt vajadzība izņēmuma kārtā atteikties no jurisdikcijas tādos pašos apstākļos. Visbeidzot, ja nevienai tiesai nav jurisdikcijas izskatīt situāciju saskaņā ar pārējiem šīs regulas noteikumiem, šajā regulā būtu jāietver alternatīvs jurisdikcijas noteikums, lai novērstu jebkādu risku, ka netiek nodrošināta piekļuve tiesai.

(37)

Lai uzlabotu juridisko noteiktību, paredzamību un pušu autonomiju, ar šo regulu būtu jāļauj noteiktos apstākļos pusēm noslēgt vienošanos par tiesas izvēli par labu piemērojamo tiesību aktu dalībvalsts tiesām vai tās dalībvalsts tiesām, saskaņā ar kuras tiesību aktiem reģistrētās partnerattiecības ir izveidotas.

(38)

Šai regulai nebūtu jāliedz pusēm lietu nokārtot miermīlīgi ārpustiesas vienošanās ceļā, piemēram, pie notāra, viņu izvēlētā dalībvalstī, ja tas ir iespējams atbilstīgi minētās dalībvalsts tiesību aktiem. Tā tam vajadzētu būt arī gadījumā, ja reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām piemērojamie tiesību akti nav minētās dalībvalsts tiesību akti.

(39)

Lai nodrošinātu, ka visu dalībvalstu tiesas var pēc vieniem un tiem pašiem pamatiem īstenot jurisdikciju attiecībā uz partneru reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām, šajā regulā būtu jāsniedz izsmeļošs pamatu saraksts, pēc kuriem var īstenot tādu papildu jurisdikciju.

(40)

Lai nodrošinātu tiesiskās aizsardzības līdzekļus, jo īpaši gadījumos, kad liegta piekļuve tiesai, šajā regulā būtu jāparedz forum necessitatis, lai dalībvalsts tiesai izņēmuma gadījumā ļautu spriest par tādu reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām, kuras ir cieši saistītas ar trešo valsti. Var uzskatīt, ka tāds izņēmuma gadījums pastāv, ja tiesvedība attiecīgajā trešā valstī nav iespējama, piemēram, pilsoņu kara dēļ, vai ja pamatoti nav sagaidāms, ka partneris varētu uzsākt vai vest tiesvedību minētajā valstī. Tomēr uz forum necessitatis balstītu jurisdikciju vajadzētu izmantot tikai gadījumā, ja lietai ir pietiekama saikne ar dalībvalsti, kuras tiesā celta prasība.

(41)

Lai tiesas spriešana notiktu saskaņoti, būtu jāizvairās no tā, ka dažādās dalībvalstīs tiek pieņemti nesavienojami nolēmumi. Minētajā nolūkā šajā regulā būtu jāparedz vispārēji procesuāli noteikumi, kas būtu līdzīgi noteikumiem citos Savienības tiesību aktos attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās. Viens no šādiem procesuāliem noteikumiem ir lis pendens noteikums, ko piemēros, ja tiesvedība par vienu un to pašu reģistrētu partnerattiecību mantisko seku lietu ir ierosināta dažādu dalībvalstu dažādās tiesās. Tad ar šo noteikumu tiks noteikts, kurai tiesai būtu jāturpina izskatīt lietu.

(42)

Lai ļautu iedzīvotājiem ar pilnīgu juridisko noteiktību izmantot iekšējā tirgus piedāvātās priekšrocības, šai regulai būtu jādod iespēja partneriem jau iepriekš zināt, kurus tiesību aktus piemēros viņu reģistrēto partnerattiecību mantiskajām sekām. Lai izvairītos no pretrunīgiem rezultātiem, būtu jāievieš saskaņotas kolīziju normas. Galvenajam noteikumam būtu jānodrošina, lai reģistrētu partnerattiecību mantiskās sekas reglamentētu iepriekš paredzami tiesību akti, kuriem ar tām ir cieša saikne. Juridiskās noteiktības labad un lai izvairītos no sadrumstalotības, piemērojamiem tiesību aktiem būtu jāreglamentē reģistrētu partnerattiecību mantiskās sekas kopumā, proti, visas mantiskās sekas, uz ko attiecas reģistrētās partnerattiecības, neatkarīgi no mantas veida un neatkarīgi no tā, vai manta atrodas kādā citā dalībvalstī vai trešā valstī.

(43)

Ar šo regulu noteiktie tiesību akti būtu jāpiemēro, pat ja tie nav dalībvalstu tiesību akti.

(44)

Lai partneriem atvieglotu viņu īpašuma pārvaldību, ar šo regulu būtu jādod viņiem atļauja izvēlēties tiesību aktus, kas piemērojami viņu reģistrēto partnerattiecību mantiskajām sekām, neatkarīgi no īpašuma veida vai atrašanās vietas, starp tiesību aktiem, ar ko viņiem ir cieša saikne, kas izriet, piemēram, no viņu pastāvīgās dzīvesvietas vai valstspiederības. Tomēr, lai novērstu, ka tiesību aktu izvēlei tiek atņemts jebkāds spēks un tādēļ partneri nonāk juridiska vakuuma situācijā, tādai tiesību aktu izvēlei būtu jāaprobežojas ar tiesību aktiem, kuros ir noteiktas reģistrētu partnerattiecību mantiskās sekas. Šo izvēli var izdarīt jebkurā brīdī – pirms partnerattiecību reģistrācijas, partnerattiecību reģistrācijas brīdī vai reģistrēto partnerattiecību laikā.

(45)

Lai nodrošinātu darījumu juridisko noteiktību un novērstu reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām piemērojamo tiesību aktu maiņu, par ko partneri iepriekš nav informēti, reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām piemērojamos tiesību aktus nedrīkstētu mainīt, ja vien nav skaidri pausta iesaistīto pušu prasība. Tādai partneru nolemtai maiņai nevajadzētu būt ar atpakaļejošu spēku, izņemot, ja partneri to ir skaidri paredzējuši. Tas nekādā gadījumā nevar aizskart trešo personu tiesības.

(46)

Būtu jāparedz noteikumi par piemērojamo tiesību aktu izvēles vienošanās spēkā esamību pēc būtības un pēc formas, lai partneriem būtu vienkāršāk izdarīt uz informāciju pamatotu izvēli un tiktu ievērota viņu sniegtā piekrišana, tā nodrošinot juridisko noteiktību, kā arī labāku tiesas pieejamību. Attiecībā uz spēkā esamību pēc formas būtu jāievieš īpašas tiesiskas garantijas, lai nodrošinātu, ka partneri apzinās savas izvēles sekas. Būtu vismaz jānoslēdz rakstiska vienošanās par piemērojamo tiesību aktu izvēli, kam būtu pievienots vienošanās noslēgšanas datums un ko parakstītu abas puses. Tomēr, ja tās dalībvalsts, kurā vienošanās noslēgšanas brīdī ir abu partneru pastāvīgā dzīvesvieta, tiesību aktos ir noteiktas papildu prasības par formu, minētās prasības būtu jāievēro. Piemēram, tādas papildu prasības par formu var būt spēkā dalībvalstī, kurā vienošanās ir iekļauta partnerattiecību mantisko attiecību līgumā. Ja vienošanās noslēgšanas laikā partneru pastāvīgā dzīvesvieta ir dažādās dalībvalstīs, kurās ir paredzētas atšķirīgas prasības par formu, pietiktu ievērot vienā no šīm dalībvalstīm paredzētās prasības par formu. Ja vienošanās noslēgšanas laikā tikai vienam no partneriem pastāvīgā dzīvesvieta ir dalībvalstī, kurā ir noteiktas papildu prasības par formu, minētās prasības būtu jāievēro.

(47)

Partnerattiecību mantisko attiecību līgums ir partneru īpašuma rīkojuma veids, kura pieļaujamība un akceptēšana dalībvalstīs atšķiras. Lai īpašumtiesības, kas iegūtas partnerattiecību mantisko attiecību līguma rezultātā, varētu vieglāk akceptēt dalībvalstīs, būtu jāparedz noteikumi par partnerattiecību mantisko attiecību līguma spēkā esamību pēc formas. Līgums būtu vismaz jānoformē rakstveidā, norādot datumu un parakstot abām pusēm. Tomēr līgumam būtu arī jāatbilst papildu prasībām par formu, kas paredzētas ar šo regulu noteiktajos reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām piemērojamos tiesību aktos un tās dalībvalsts tiesību aktos, kurā atrodas partneru pastāvīgā dzīvesvieta. Šajā regulā būtu arī jānosaka, kuriem tiesību aktiem ir jāreglamentē tāda līguma spēkā esamība pēc būtības.

(48)

Ja piemērojamo tiesību aktu izvēle nav notikusi un lai saskaņotu paredzamību un juridisko noteiktību ar pāra dzīves realitāti, ar šo regulu būtu jānosaka, ka reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām būtu jāpiemēro tās valsts tiesību akti, saskaņā ar kuras tiesību aktiem ir veikta partnerattiecību obligātā reģistrācija, lai tās nodibinātu.

(49)

Ja šajā regulā kā piesaistes kritērijs ir minēta valstspiederība, jautājums par to, kā attiekties pret personu, kurai ir vairākas valstspiederības, ir prejudiciāls jautājums, kas neietilpst šīs regulas darbības jomā, un tam būtu jāpaliek valsts tiesību aktu ziņā, tostarp – attiecīgā gadījumā – starptautisko konvenciju ziņā, pilnībā ievērojot Savienības vispārējos principus. Šim apsvērumam nebūtu jāskar saskaņā ar šo regulu izdarīto izvēli par piemērojamiem tiesību aktiem.

(50)

Attiecībā uz reģistrēto partnerattiecību mantiskajām sekām piemērojamo tiesību aktu noteikšanu, ja piemērojamo tiesību aktu izvēle nav veikta un partnerattiecību mantisko attiecību līguma nav, dalībvalsts tiesu iestādei izņēmuma gadījumos – ja partneri ir pārcēlušies uz savas pastāvīgās dzīvesvietas valsti uz ilgu laikposmu – pēc viena partnera lūguma būtu jāspēj nonākt pie secinājuma, ka var piemērot minētās valsts tiesību aktus, ja partneri uz tiem ir paļāvušies. Tas nekādā gadījumā nevar aizskart trešo personu tiesības.

(51)

Tiesību aktiem, kas noteikti par reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām piemērojamiem tiesību aktiem, būtu jāreglamentē šādas sekas, sākot no viena vai abu partneru īpašuma klasifikācijas dažādās kategorijās reģistrēto partnerattiecību laikā un pēc to izbeigšanas līdz pat atbrīvošanās no īpašuma brīdim. Tiem būtu jāietver reģistrētu partnerattiecību mantisko seku ietekme uz tiesiskajām attiecībām starp vienu partneri un trešām personām. Tomēr partneris var pret trešo personu izmantot reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām piemērojamos tiesību aktus, lai reglamentētu tādas sekas, tikai tad, ja tiesiskās attiecības starp partneri un trešo personu izveidojās laikā, kad trešā persona zināja vai viņai būtu vajadzējis zināt par minētajiem tiesību aktiem.

(52)

Sabiedrības interešu apsvērumiem, proti, tās politiskās, sociālās vai ekonomiskās kārtības aizsardzībai, vajadzētu būt par pamatojumu tam, ka dalībvalstu tiesām un citām kompetentajām iestādēm tiek dota iespēja ārkārtas gadījumos piemērot izņēmumus, kas balstās uz prevalējošām imperatīvām normām. Attiecīgi jēdzienam “prevalējošas imperatīvas normas” būtu jāattiecas uz imperatīva rakstura noteikumiem, piemēram, noteikumiem par ģimenes mājokļa aizsardzību. Tomēr šim izņēmumam attiecībā uz reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām piemērojamo tiesību aktu piemērošanu ir nepieciešama sašaurināta interpretācija, lai saglabātu atbilstību šīs regulas vispārējam mērķim.

(53)

Sabiedrības interešu apsvērumiem būtu arī jāļauj tiesām un citām kompetentām iestādēm, kas izskata reģistrētu partnerattiecību mantisko seku lietas dalībvalstīs, ārkārtas gadījumos neievērot dažus ārvalstu tiesību aktu noteikumus, ja konkrētā gadījumā tādu noteikumu piemērošana būtu acīmredzami nesaderīga ar attiecīgās dalībvalsts sabiedrisko kārtību (ordre public). Tomēr tiesām vai citām kompetentām iestādēm nevajadzētu būt iespējai piemērot sabiedriskās kārtības izņēmumu, lai neievērotu citas dalībvalsts tiesību aktus vai atteiktos atzīt vai attiecīgi akceptēt vai izpildīt nolēmumu, publisku aktu vai tiesas izlīgumu, kas sagatavots citā dalībvalstī, ja atteikums būtu pretrunā Eiropas Savienības Pamattiesību hartai (“Harta”) un jo īpaši tās 21. pantam par diskriminācijas aizlieguma principu.

(54)

Tā kā ir valstis, kurās attiecībā uz šīs regulas reglamentētajiem jautājumiem ir spēkā divas vai vairākas tiesību sistēmas vai noteikumu kopumi, jānosaka, cik lielā mērā šīs regulas noteikumus piemēro dažādās minēto valstu teritoriālajās vienībās.

(55)

Ņemot vērā šīs regulas vispārējo mērķi – proti, to nolēmumu savstarpēja atzīšana, kas dalībvalstīs pieņemti lietās par reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām –, šajā regulā būtu jāparedz tādi noteikumi par nolēmumu atzīšanu, izpildāmību un izpildi, kas būtu līdzīgi noteikumiem citos Savienības tiesību aktos par tiesu iestāžu sadarbību civillietās.

(56)

Lai ņemtu vērā dalībvalstu atšķirīgās sistēmas lietu par reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām risināšanai, šai regulai būtu jānodrošina publisku aktu akceptēšana un izpildāmība visās dalībvalstīs lietās par reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām.

(57)

Publiskiem aktiem citā dalībvalstī vajadzētu būt tādam pašam pierādījuma spēkam, kāds tiem ir izcelsmes dalībvalstī, vai vistuvāk pielīdzināmam spēkam. Nosakot attiecīgā publiskā akta pierādījuma spēku vai vistuvāk pielīdzināmo spēku citā dalībvalstī, būtu jāievēro publiskā akta pierādījuma spēka būtība un apjoms izcelsmes dalībvalstī. Tādēļ tas, kādam pierādījuma spēkam konkrētam publiskam aktam vajadzētu būt citā dalībvalstī, būs atkarīgs no izcelsmes dalībvalsts tiesību aktiem.

(58)

Publiska akta “autentiskumam” vajadzētu būt autonomam jēdzienam, kas ietver tādus elementus kā akta īstums, akta formas prasību izpilde, tās iestādes pilnvaras, kura sastādījusi aktu, un procedūra, saskaņā ar kuru akts sastādīts. Tam būtu jāaptver arī tādi faktiskie apstākļi, kurus publiskajā aktā reģistrējusi attiecīgā iestāde, kā, piemēram, fakts, ka norādītās puses ieradās minētajā iestādē norādītajā datumā un ka tās ir izdarījušas norādītos paziņojumus. Pusei, kura vēlas apstrīdēt publiska akta autentiskumu, tas būtu jādara publiskā akta izcelsmes dalībvalsts kompetentajā tiesā saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem.

(59)

Frāze “publiskajā aktā reģistrēti juridiski akti vai tiesiskās attiecības” būtu jātulko kā atsauce uz materiālo saturu, kas reģistrēts publiskajā aktā. Pusei, kura vēlas apstrīdēt publiskā aktā reģistrētus juridiskus aktus vai tiesiskās attiecības, tas būtu jādara tiesās, kurām ir jurisdikcija saskaņā ar šo regulu un kurām par to būtu jālemj saskaņā ar reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām piemērojamiem tiesību aktiem.

(60)

Ja dalībvalsts tiesas tiesvedībā rodas saistīts jautājums attiecībā uz publiskā aktā reģistrētiem juridiskiem aktiem vai tiesiskām attiecībām, minētajai tiesai vajadzētu būt jurisdikcijai lemt par minēto jautājumu.

(61)

Publiskam aktam, kurš tiek apstrīdēts, nevajadzētu būt nekādam pierādījuma spēkam dalībvalstī, kura nav izcelsmes dalībvalsts, kamēr apstrīdēšana nav izskatīta. Ja apstrīdēšana attiecas vienīgi uz konkrētu jautājumu saistībā ar publiskajā aktā reģistrētiem juridiskiem aktiem vai tiesiskām attiecībām, minētajam publiskajam aktam attiecībā uz apstrīdēto jautājumu nevajadzētu būt nekādam pierādījuma spēkam dalībvalstī, kas nav izcelsmes dalībvalsts, kamēr apstrīdēšana nav izskatīta. Publiskam aktam, ko pēc apstrīdēšanas pasludina par spēkā neesošu, vairs nevajadzētu būt nekādam pierādījuma spēkam.

(62)

Ja iestādei, piemērojot šo regulu, iesniegti divi nesaderīgi publiskie akti, tai būtu jāizvērtē, kuram no publiskajiem aktiem (ja vispār kādam) būtu jāpiešķir prioritāte, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus. Ja no minētajiem apstākļiem nav skaidrs, kuram no publiskajiem aktiem (ja vispār kādam) būtu jāpiešķir prioritāte, par jautājumu būtu jālemj tiesām, kurām ir jurisdikcija saskaņā ar šo regulu, vai, ja jautājums ir radies tiesvedības laikā kā saistīts jautājums, tiesai, kurā notiek minētā tiesvedība. Ja ir nesaderība starp publisku aktu un nolēmumu, būtu jāņem vērā šajā regulā paredzētie pamati nolēmumu neatzīšanai.

(63)

Saskaņā ar šo regulu par reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām pieņemta nolēmuma atzīšanai un izpildei nekādā veidā nebūtu jānozīmē reģistrēto partnerattiecību atzīšana, uz kurām minētais nolēmums attiecas.

(64)

Būtu jānosaka šīs regulas saikne ar tām divpusējām vai daudzpusējām konvencijām par reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām, kuru puses ir dalībvalstis.

(65)

Lai atvieglotu šīs regulas piemērošanu, būtu jāparedz, ka dalībvalstīm ir pienākums paziņot konkrētu informāciju par to tiesību aktiem un procedūrām saistībā ar reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla civillietās un komerclietās satvarā, kas izveidots ar Padomes Lēmumu 2001/470/EK (8). Lai varētu laicīgi publicēt Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī visu informāciju, kas attiecas uz šīs regulas praktisku piemērošanu, dalībvalstīm šāda informācija būtu jāpaziņo arī Komisijai pirms šīs regulas piemērošanas sākšanas.

(66)

Tāpat, lai atvieglotu šīs regulas piemērošanu un dotu iespēju izmantot mūsdienu sakaru tehnoloģijas, būtu jāparedz standarta veidlapas apliecinājumiem, kuri jāiesniedz saistībā ar pieteikumu par nolēmuma, publiska akta vai tiesas izlīguma izpildāmības pasludināšanu.

(67)

Aprēķinot šajā regulā paredzētos laikposmus un termiņus, būtu jāpiemēro Padomes Regula (EEK, Euratom) Nr. 1182/71 (9).

(68)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs regulas īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai attiecībā uz to apliecinājumu un veidlapu sagatavošanu un turpmāku grozīšanu, kas attiecas uz nolēmumu, tiesas izlīgumu un publisko aktu izpildāmības pasludināšanu. Šīs pilnvaras būtu jāīsteno saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (10).

(69)

Pieņemot īstenošanas aktus, ar ko izveido un pēc tam groza šajā regulā noteiktos apliecinājumus un veidlapas, būtu jāizmanto konsultēšanās procedūra.

(70)

Šīs regulas mērķus, proti, personu brīvu pārvietošanos Savienībā, iespēju partneriem gan partnerattiecību laikā, gan mantisko attiecību izbeigšanas brīdī noteikt mantiskās attiecības savā starpā un attiecībā uz trešām personām, kā arī lielāku paredzamību un juridisko noteiktību, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet šīs regulas mēroga un iedarbības dēļ minētos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, ja nepieciešams, dalībvalstīm ciešāk sadarbojoties. Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu Savienībai ir kompetence rīkoties. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(71)

Šajā regulā ir ievērotas pamattiesības un ņemti vērā principi, kas atzīti Hartā, jo īpaši 7., 9., 17., 21. un 47. pantā, kas attiecas attiecīgi uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, tiesībām izveidot ģimeni saskaņā ar valsts tiesību aktiem, tiesībām uz īpašumu, diskriminācijas aizlieguma principu un tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu. Dalībvalstu tiesām un citām kompetentajām iestādēm šī regula būtu jāpiemēro atbilstīgi minētajām tiesībām un principiem,

a)

partneru tiesībspēja un rīcībspēja;

b)

reģistrētu partnerattiecību pastāvēšana, spēkā esamība vai atzīšana;

c)

uzturēšanas saistības;

d)

mirušā partnera atstātā mantojuma mantošana;

e)

sociālais nodrošinājums;

f)

tiesības uz reģistrētu partnerattiecību laikā iegūto vecuma vai invaliditātes pensijas tiesību nodošanu vai koriģēšanu starp partneriem reģistrētu partnerattiecību izbeigšanas vai atzīšanas par neesošām gadījumā, ja šīs tiesības reģistrēto partnerattiecību laikā nav devušas pensijas ienākumus;

g)

ar īpašumu saistītu in rem tiesību būtība; un

h)

nekustamā vai kustamā īpašuma tiesību reģistrācija reģistrā, tostarp juridiskās prasības šādai reģistrācijai, un sekas, ko rada šādu tiesību reģistrācija vai nereģistrēšana reģistrā.

a)

“reģistrētas partnerattiecības” ir tiesību aktos paredzētas divu personu kopdzīves attiecības, kuru reģistrācija ir obligāta saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem un kurās ir ievērotas attiecīgajos tiesību aktos paredzētās juridiskās prasības to izveidei;

b)

“reģistrētu partnerattiecību mantiskās sekas” ir noteikumu kopums, kas attiecas uz partneru mantiskajām attiecībām starp partneriem un partneru attiecībās ar trešām personām, kas izriet no juridiskajām attiecībām, ko rada partnerattiecību reģistrēšana vai to izbeigšana;

c)

“partnerattiecību mantisko attiecību līgums” ir jebkura vienošanās starp partneriem vai topošiem partneriem, ar kuru viņi organizē savu reģistrēto partnerattiecību mantiskās sekas;

d)

“publisks akts” ir dokuments reģistrētu partnerattiecību mantisko seku lietā, kas kādā dalībvalstī ir oficiāli sagatavots vai reģistrēts kā publisks akts un kura autentiskums:

e)

“nolēmums” ir jebkurš dalībvalsts tiesas nolēmums lietā par reģistrētu partnerattiecību mantiskajām sekām neatkarīgi no šā nolēmuma nosaukuma, tostarp tiesas amatpersonas nolēmums par tiesvedības izmaksu vai izdevumu noteikšanu;

f)

“tiesas izlīgums” ir izlīgums reģistrētu partnerattiecību mantisko seku lietā, ko ir apstiprinājusi tiesa vai kas noslēgts tiesā tiesvedības gaitā;

g)

“izcelsmes dalībvalsts” ir dalībvalsts, kurā ir pieņemts nolēmums, sagatavots publisks akts, apstiprināts vai noslēgts tiesas izlīgums;

h)

“izpildes dalībvalsts” ir dalībvalsts, kurā ir pieprasīta nolēmuma, publiskā akta vai tiesas izlīguma atzīšana un/vai izpilde.

a)

ir pārsūdzami vai pārskatāmi tiesu iestādē; un

b)

ir ar tādu pašu spēku un sekām kā tiesu iestāžu pieņemti nolēmumi tajā pašā lietā.

a)

kuras teritorijā ir partneru pastāvīgā dzīvesvieta laikā, kad prasība tiek celta tiesā; vai, ja tas nav piemērojams,

b)

kuras teritorijā partneriem bija pēdējā pastāvīgā dzīvesvieta, ciktāl viens no viņiem tur joprojām dzīvo laikā, kad prasība tiek celta tiesā; vai, ja tas nav piemērojams,

c)

kuras teritorijā ir atbildētāja pastāvīgā dzīvesvieta laikā, kad prasība tiek celta tiesā; vai, ja tas nav piemērojams,

d)

kuras valstspiederīgie abi partneri ir laikā, kad prasība tiek celta tiesā; vai, ja tas nav piemērojams,

e)

saskaņā ar kuras tiesību aktiem ir izveidotas reģistrētās partnerattiecības.

a)

laikā, kad dokuments, kas ir pamatā lietas ierosināšanai, vai līdzvērtīgs dokuments ir iesniegts tiesā, ar noteikumu, ka prasības iesniedzējs pēc tam ir veicis pasākumus, kas viņam bija jāveic, lai atbildētājam izsniegtu dokumentu;

b)

ja dokuments jāizsniedz pirms iesniegšanas tiesā – laikā, kad to saņem iestāde, kas ir atbildīga par izsniegšanu, ar noteikumu, ka prasības iesniedzējs pēc tam ir veicis visus pasākumus, kuri viņam bija jāveic, lai nodrošinātu dokumentu iesniegšanu tiesā; vai

c)

ja tiesvedība ir uzsākta pēc tiesas pašas iniciatīvas – brīdī, kad tiesa pieņem lēmumu uzsākt tiesvedību, vai, ja šāds lēmums nav vajadzīgs, – brīdī, kad tiesa lietu reģistrē.

a)

tās valsts tiesību akti, kurā vienošanās noslēgšanas brīdī ir pastāvīgā dzīvesvieta partneriem vai topošajiem partneriem vai vienam no viņiem;

b)

tās valsts tiesību akti, kuras valstspiederīgais ir kāds no partneriem vai topošajiem partneriem vienošanās noslēgšanas brīdī; vai

c)

tās valsts tiesību akti, saskaņā ar kuras tiesību aktiem reģistrētās partnerattiecības ir izveidotas.

a)

partneru pēdējā kopīgā pastāvīgā dzīvesvieta minētajā citā valstī ir bijusi ievērojami ilgu laikposmu; un

b)

abi partneri, nosakot vai plānojot savas mantiskās attiecības, ir paļāvušies uz minētās citas valsts tiesību aktiem.

a)

viena vai abu partneru īpašuma klasifikāciju dažādās kategorijās reģistrētu partnerattiecību laikā un pēc tam;

b)

īpašuma kategorijas maiņu;

c)

viena partnera atbildību par otra partnera saistībām un parādiem;

d)

viena vai abu partneru pilnvaras, tiesības un pienākumus attiecībā uz īpašumu;

e)

īpašuma sadalīšanu, izdalīšanu vai tā likvidāciju, izbeidzoties reģistrētām partnerattiecībām;

f)

reģistrētu partnerattiecību mantisko seku ietekmi uz tiesiskām attiecībām starp vienu partneri un trešām personām; un

g)

partnerattiecību mantisko attiecību līguma spēkā esamību pēc būtības.

a)

minētie tiesību akti ir tiesību akti:

vai

b)

kāds no partneriem ir ievērojis piemērojamās prasības attiecībā uz reģistrētu partnerattiecību mantisko seku publiskošanu vai reģistrāciju, kas paredzētas tiesību aktos:

a)

tās valsts tiesību akti, kuri ir piemērojami darījumam starp partneri un trešo personu; vai

b)

ar nekustamo īpašumu vai reģistrētu mantu, vai tiesībām saistītās lietās – tās valsts tiesību akti, kurā atrodas īpašums vai kurā ir reģistrēta manta vai tiesības.

a)

lai noteiktu tiesību aktus, kas piemērojami, ievērojot noteikumus, kuros minēta partneru pastāvīgā dzīvesvieta, jebkuru atsauci uz 1. punktā minētās valsts tiesību aktiem iztulko kā atsauci uz tās teritoriālās vienības tiesību aktiem, kurā ir partneru pastāvīgā dzīvesvieta;

b)

lai noteiktu tiesību aktus, kas piemērojami, ievērojot noteikumus, kuros minēta partneru valstspiederība, jebkuru atsauci uz 1. punktā minētās valsts tiesību aktiem iztulko kā atsauci uz tās teritoriālās vienības tiesību aktiem, ar kuru partneriem ir visciešākā saikne;

c)

lai noteiktu tiesību aktus, kas piemērojami, ievērojot jebkurus citus noteikumus, kuros kā piesaistes kritērijs minēts cits elements, jebkuru atsauci uz 1. punktā minētās valsts tiesību aktiem iztulko kā atsauci uz tās teritoriālās vienības tiesību aktiem, kurā atrodas attiecīgais elements.

a)

ja šāda atzīšana ir klaji pretrunā sabiedriskajai kārtībai (ordre public) dalībvalstī, kurā prasa atzīšanu;

b)

ja tas ir pieņemts aizmuguriski – ja atbildētājam netika laikus izsniegts dokuments, ar ko celta prasība, vai līdzvērtīgs dokuments, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību, izņemot gadījumu, ja atbildētājs nav sācis nolēmuma pārsūdzēšanas procedūru, kad viņam bija iespējams to darīt;

c)

ja tas ir pretrunā nolēmumam, kas ir pieņemts tiesvedībā starp tām pašām pusēm dalībvalstī, kurā prasa atzīšanu;

d)

ja tas ir pretrunā agrākam nolēmumam, kas pieņemts citā dalībvalstī vai trešā valstī par to pašu prasību un starp tām pašām pusēm, ar noteikumu, ka agrākais nolēmums atbilst nosacījumiem tā atzīšanai dalībvalstī, kurā prasa atzīšanu.

a)

nolēmuma kopiju, kas atbilst autentiskuma noteikšanas nosacījumiem;

b)

apliecinājumu, ko izdevusi izcelsmes dalībvalsts tiesa vai kompetentā iestāde, izmantojot veidlapu, kas izveidota saskaņā ar konsultēšanās procedūru, kura minēta 67. panta 2. punktā, neskarot 46. pantu.

a)

tiesas vai iestādes, kurām ir kompetence izskatīt pieteikumus par izpildāmības pasludināšanu saskaņā ar 44. panta 1. punktu un pārsūdzības par nolēmumiem attiecībā uz šādiem pieteikumiem saskaņā ar 49. panta 2. punktu;

b)

par pārsūdzību pieņemta nolēmuma apstrīdēšanas procedūras, kas minētas 50. pantā.